Latvijas mežos viz krāšņlapsenes — kā tās dzīvo

Saules apspīdētā mežmalā uz sausas koksnes pēkšņi iemirdzas koši zaļš, zils un violets punktiņš. Tas nav metāla gabaliņš vai rasas piliens, bet krāšņlapsene — neliels kukainis, kura cietais ķermeņa apvalks kustībā var atstarot gandrīz visu varavīksnes krāsu gammu.

Latvijas valsts mežu apkopotā informācija rāda, ka Latvijā konstatētas vairāk nekā 40 krāšņlapseņu dzimtas sugas. Šos kukaiņus var sastapt mežos un smilšainās vietās, bet vasarā tie mēdz apmeklēt arī ziedus. Aiz iespaidīgā ārējā veidola slēpjas neparasts dzīves cikls: mātītes savas olas dēj citu plēvspārņu ligzdās.

Nelieli plēvspārņi ar dārgakmeņu spīdumu

Krāšņlapsenes pieder plēvspārņu kārtas iežmauglapseņu apakškārtai un krāšņlapseņu dzimtai Chrysididae. Dažādām sugām ķermeņa krāsojums atšķiras, tomēr parasti vienlaikus izceļas vismaz divi toņi.

Visbiežāk pamanāma zila un zaļa krāsa. Daļai sugu ķermeni papildina purpura vai violets tonis, bet retāk redzamas sarkanas, dzeltenas un oranžas nianses. Vairāku valodu nosaukumos šiem kukaiņiem izmantota atsauce uz zeltu, uzsverot to metālisko mirdzumu.

Krāšņlapsene ir neliela, tādēļ tās krāsas vislabāk ieraugāmas tuvumā un spilgtā apgaismojumā. Kukainim pārvietojoties, atsevišķi ķermeņa laukumi uz mirkli var iemirdzēties īpaši intensīvi.

Mirdzums mainās līdz ar skatiena leņķi

Krāšņlapseņu ķermeni sedz ciets, no hitīna veidots ārējais apvalks. Tā virsma nav gluda: to klāj zvīņveida struktūra un sarežģīts izciļņu un padziļinājumu raksts. Šāda tekstūra pastiprina gaismas atstarošanos un rada raksturīgo metālisko efektu.

Redzamais tonis un tā intensitāte ir atkarīga no gaismas krišanas un skatiena leņķa. Kad lapsene kustas vai vērotājs maina savu atrašanās vietu, mainās arī atstarotās gaismas virziens. Tādēļ rodas iespaids, ka kukaiņa ķermenis mirgo vai pārslēdzas no viena toņa uz citu.

Tieši saulaina diena ir piemērotākais brīdis šā efekta vērošanai. Ēnā krāsojums var šķist mierīgāks, savukārt tiešā gaismā uz cietā apvalka izceļas košās zilās, zaļās un violetās nianses.

Kur krāšņlapsenes meklēt Latvijas dabā

Krāšņlapsenes sastopamas Latvijas mežos un smilšainās teritorijās. Vasarā pieaugušie kukaiņi barojas ar nektāru, tāpēc tos var pamanīt uz ziediem. Tikpat raksturīgs skats ir krāšņlapsene, kas ātri tekalē pa zemi vai sausu koksni.

Šāda kustība bieži saistīta ar ligzdas meklēšanu. Mātītes pārbauda smiltīs izraktas aliņas un trupējošā koksnē izgrauztas ejas, kurās ligzdo citi kukaiņi. Īpaši tās interesē noteiktu sugu radniecīgo plēvspārņu, galvenokārt vientuļo lapseņu un vientuļo bišu, bērnistabas.

Krāšņlapseni dabā palīdz atpazīt trīs avotā aprakstītas pazīmes: neliels augums, metāliski zaigojošs ķermenis un strauja pārvietošanās pa saules apspīdētu zemi vai koksni. Uz zieda to var sastapt barojamies, bet pie nelieliem caurumiem smiltīs vai koksnē redzama mātīte, kura novērtē iespējamo olu dēšanas vietu.

Mātīte olu ievieto svešā ligzdā

Krāšņlapseņu neparastā vairošanās stratēģija devusi tām arī apzīmējumu “dzegužlapsenes”. Mātīte pati neveido bērnistabu saviem pēcnācējiem. Tā cenšas iedēt olu jau sagatavotā citas lapsenes vai bites ligzdā.

Ligzdas piemērotība tiek rūpīgi pārbaudīta. Olu ievietošanai mātītei ir teleskopiski izbīdāms, garš un galā smails dējeklis. Ar to iespējams sasniegt šauras un dziļas spraugas, kā arī pārvarēt nelielu zemes vai koka skaidiņu slāni.

Vairākums mātīšu vienā izraudzītajā vietā parasti atstāj vienu olu. Tomēr to pašu ligzdu var atrast vēl kāda krāšņlapsene. Tad vienuviet nonāk vairāki pēcnācēji, kuriem turpmāk jāizmanto tie paši ierobežotie ligzdas resursi.

Mātītes rūpes beidzas pēc visu nobriedušo olu izdēšanas svešajās ligzdās. Pēc salīdzinoši neilga laika no olas izšķiļas kāpurs, un sākas nākamais dzīves cikla posms.

Bruņotā kamolā pret ligzdas saimnieci

Ielaušanās svešā ligzdā nav droša. Ja mātīti pamana ligzdas īpašniece, var sekot uzbrukums ar žokļiem vai dzeloni. Daudzu krāšņlapseņu sugu mātītēm izveidojies īpašs aizsardzības paņēmiens — tās ātri saritinās ciešā kamolā.

Šādā pozā kājas un taustekļi tiek paslēpti zem ķermeņa. Ārpusē paliek samērā cietais un nelīdzenais hitīna apvalks, kas pasargā ievainojamākās ķermeņa daļas. Saritinājusies lapsene sastingst un nogaida uzbrukumu.

Arī krāšņlapsenei ir dzelonis un neliela indes deva. Dūriens cilvēkam var būt sāpīgs, taču avotā tas raksturots kā parasti nekaitīgs.

Kāpuri kļūst par parazitoīdiem un barības zagļiem

Krāšņlapseņu kāpurus pieskaita parazitoīdiem, jo to attīstība beidzas ar saimniekkukaiņa pēcnācēja apēšanu. Tas šo dzīvesveidu atšķir no parazītisma, kurā saimnieks var ilgstoši palikt dzīvs.

Daļu kāpuru vienlaikus dēvē par kleptoparazītiem jeb barības zagļiem. Attīstoties tie patērē arī pārtikas rezerves, ko vientuļā bite vai lapsene ligzdā bija sagādājusi savam kāpuram. Tādējādi krāšņlapseņu pēcnācēji izmanto gan svešo bērnistabu, gan tajā uzkrāto barību.

Kad ligzdā viss pieejamais ir apēsts un kāpura stadija noslēgusies, krāšņlapsene turpat iekūņojas. Kūniņas stadijā tā arī pārziemo.

Avots: Latvian State Forests News